Senākie literatūras piemēri

Tik sen, cik sen vien tā ir to spējusi, cilvēce ir pierakstījusi domas un idejas, izmantojot rakstīto vārdu, kā autora nemirstības līdzekli. Daudzi no mūsu agrākajiem rakstiem ir zuduši un vairs nekad netiks lasīti. Par laimi līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki ļoti seni literatūras piemēri. Šie darbi ir īpaši ne tikai kā literatūras stūrakmeņi, bet arī – kā ieskats seno laiku vēstures cilvēku ikdienā.

Venamuna Stāsts, kas ticis sarakstīts tūkstoš gadu pirms mūsu ēras, ir saglabājies vienā eksemplārā, kas glabājas Maskavas Puškina Smalkās Mākslas muzejā, kas to iegādājās 19. gadsimta beigās. Venamuna Stāstā (casinopt24.com apostas desportivas), kas, iespējams, balstās uz patiesiem notikumiem, tie aprakstītas Venamuna, augsti stāvoša Amuna tempļa ierēdņa gaitas. Venamuns tiek nosūtīts uz Feniķiju, kur tam ir uzticēts atrast ciedra koku, lai varētu restaurēt svētās nestuves, kurām Amuna statuja tiek nesta svētku parādēs. Lai arī šis uzdevums izklausās gana vienkāršs, Venamuns ceļā sastopas ar daudziem pārbaudījumiem. Galu galā, sasniedzot Kipras salu, varoni gandrīz nogalina dusmīgs pūlis, kuru pēdējā brīdī savalda vietējā karaliene. Tiešām skumji, bet nav zināms, kā šis stāsts beidzas, jo trūkst pēdējās nodaļas saturošās papirusa lapas.

Nipuras Nabags ir viens no vecākajiem zināmajiem folkloras stāstiem, kas ticis sarakstīts 1500 gadus pirms mūsu ēras. Stāsta varonis ir Gimils-Ninurta, tik nabadzīgs vīrs, ka viņam nav pat maiņas drēbju. Par savu pēdējo monētu Gimils-Ninurta nopērk aitu, lai to notiesātu savā pēdējā maltītē, pieņemšanā mēra rezidencē. Ļaunais mērs izsmej Gimils-Ninurtu un viņa nožēlojamo aitu, atņem nabagam dzīvnieku un pavēl saviem kalpiem viņu piekaut un izmest uz ielas. Alkstot atriebības, Gimils nosolās atmaksāt mēram trīskārtīgi. Vispirms viņš dodas pie Nipuras karaļa, kuru tam izdodas pārliecināt tam dāvāt smalkas drēbes un karalisko karieti. Atgriežoties savā dzimtajā pilsētā, viņš ar viltu panāk, ka ļaunais mērs cenšas viņu aplaupīt. Tad viņš mēru piekauj un šantažē, jo centiens aplaupīt Gimila karalisko karieti, skaitās noziegums pret troni. Turpinot atriebību, viņš apciemo priesteri, kurš tam dāvina arī savu karieti, kuru viņš izmanto tieši tāpat kā karalisko karieti – lai piemānītu, piekautu un šantažētu ļauno mēru. Galu galā, Gimils samaksā noziedzniekiem, lai tie novērstu mēra uzmanību, un ielavās tā mājoklī, lai vēlāk varētu viņu piekaut trešo reizi.

Pats vecākais literatūras paraugs, kāds mums ir pieejams, ir pirms 4400 gadiem sarakstītā ēģiptiešu grāmata Ptahoteps Maksimus. Tikai 18 lapas pušu biezajā grāmatā ir apkopoti ēģiptiešu sakāmvārdi un parunas, kurus ir apkopojis divu faraonu padomdevējis Ptahotpas – poker online portugal. Ptahoteps pats saņēma piedāvājumu valdīt kā faraonam, kuru viņš noraidīja, nolēmis kalpot Ēģiptei kā augstais priesteris. Ptahotepas Maksimus brīvi plūst starp civilās pakļautības un sociālās struktūras likumiem, kas ir attiecināmi uz personiskām attiecībām un seksu. Slavējot dievus par sev dāvāto gudrību, Ptahoteps, grāmatas noslēgumā, atskatās uz savu 110 gadu garo mūžu un baudu, kādu tam sagādājusi cieša sekošana ēģiptiešu goda principiem – Maat, kalpošana faraoniem, un viņa kaisle nodot savas gudrības tālāk, iegūstot nemirstību caur savu literāro darbu.